Una Bergmane: “Jūtu raizes par vēstures kā zinātnes nozares nākotni Latvijā”
Foto: no personīgā arhīva.
Saņemot balvu “Gada vēsturnieks Latvijā 2023”, esmu priecīga un pateicīga par mana darba novērtējumu.
Sirsnīgs paldies!
Tomēr jāsaka: prieks nav vienīgās emocijas, ko jūtu, šo balvu saņemot.
Pirmkārt, duālas sajūtas raisa fakts, ka esmu pirmā ārpus Latvijas strādājošā vēsturniece, kura saņem šo balvu. Tas, ka cilvēki Latvijā, kolēģi, mediji interesējas arī par ārpus Latvijas robežām veiktajiem ar Latviju saistītajiem pētījumiem ir apsveicami: Latvijas, Baltijas un plašāka mūsu reģiona vēsture tiek un tiks pētīta Eiropā un pasaulē. Tas ir labi un atbalstāmi, un mums visiem kopā ir jānodrošina pēc iespējas ciešāka sasaiste starp norisēm Latvijas un starptautiskajā pētniecības vidē, starp akadēmisko zinātni un plašāku sabiedrību.
Vienlaikus jāatzīmē, ka pirms diviem gadiem iznākušais Andreja Plakana darbs “The Reluctant Exiles: Latvians in the West after World War II” (“Nelabprātīgie trimdinieki: latvieši Rietumos pēc Otrā pasaules kara”; Brill Schoningh) Latvijā palika teju nepamanīts. Tāpat ceru, ka kādreiz par gada vēsturnieku Latvijā kļūs arī kāds ārzemēs strādājošs kolēģis vai kolēģe, kuri nav no šīs zemes cēlušies, bet pēta Latvijas un mūsu reģiona vēsturi. Kevins O’Konors (Kevin O’Connor), kura grāmatu “The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga” (“Kaņepju un sviesta nams: Vecrīgas vēsture”) 2018. gadā izdeva Kornela universitātes izdevniecība, manuprāt, būtu labs šīs balvas kandidāts.
Tāpat gribu uzsvērt, ka 2023. gadā angļu valodā ir izdota ne tikai mana grāmata “Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union” (“Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums”; Oxford University Press), bet publicēts arī mana kolēģa Gustava Strengas fundamentālais pētījums “Remembering the Dead: Collective Memory and Commemoration in Late Medieval Livonia” (“Mirušo piemiņa: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”; Brepols Pub).
Ceru, ka mūsu grāmatas tiks tulkotas un lasītas arī Latvijā, jo katrs savā veidā esam centušies izgaismot nozīmīgus Latvijas pagātnes aspektus.
Vienlaikus es jūtu raizes par vēstures kā zinātnes nozares nākotni Latvijā.
Pagājušajā gadā mana kolēģe Ineta Lipša no gada vēsturnieka titula atteicās, norādot, ka nevēlas “turpināt uzturēt to ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni.” Šādu ilūziju nevēlos uzturēt arī es: tā kā studēju un strādāju ārpus Latvijas, tad ir tikai normāli, ka neesmu nedz pieteikusies pētniecības finansējumam Latvijā, nedz arī tādu saņēmusi.
Taču man šķiet būtiski uzdot jautājumu: vai maniem Latvijā strādājošajiem starptautisko attiecību vēsturē ieinteresētajiem kolēģiem būtu iespējams veikt pētījumu, kurš prasa vairāku gadu ilgu darbu ārzemju arhīvos? Un vēl: vai ko tādu varētu veikt Latvijā studējošie vēstures doktoranti? Vai viņiem ir pieejams finansējums, lai nodarbotos ar pilna laika pētniecību? Vai viņiem ir iespēja nodarboties ar pētniecību arhīvos ārpus Latvijas? Vai studējot doktorantūrā Latvijā ir iespējams uzrakstīt doktora darbu, uz kura pamata veidotu manuskriptu vēlētos publicēt kāda no lielajām Eiropas un ASV akadēmiskajām izdevniecībām?
Tas, ko es zinu un dzirdu par situāciju vēstures nozarē Latvijā, liek skaidri saprast, ka atbilde uz šiem jautājumiem ir “nē”.
Nē, nav finansējuma, nē, jaunajiem pētniekiem nav pieejami apstākļi ne tikai starptautiski atpazīstamu, bet arī lokāli nozīmīgu pētījumu veikšanai.
Ja būtiski pētījumi tomēr top, tad tas pārsvarā notiek pateicoties cilvēku pašaizliedzībai, nevis sakārtotai darba videi un pienācīgam ilgtermiņa finansējumam.
Kopumā gribētu uzsvērt: tas, ka Latvijas un Baltijas vēsture tiek un tiks pētīta ārpus Latvijas ir labi un apsveicami. Man prieks, ka šo pētījumu augļi interesē vēsturniekus un plašāku sabiedrību Latvijā. Taču mēs nedrīkstam nonākt līdz situācijai, kur kvalitatīva Latvijas vēstures pētniecība notiek tikai ārpus Latvijas.
Es no sirds aicinu sabiedrību un lēmumu pieņēmējus vēlreiz iepazīties ar Latvijas vēstures 2023. gada kongresa rezolūciju, kas ietver ļoti konkrētus ierosinājumus nozares stiprināšanai.
Un vēlreiz – paldies par augsto novērtējumu!
Gada vēsturnieks 2023 – UNA BERGMANE
Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Balvas ieguvēja tika noskaidrota sabiedriskā aptaujā, kuru organizē Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība jau trīspadsmito gadu.
Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem.
Vēsturniece savā darbā ir pievērsusies Aukstā kara beigām un PSRS sabrukuma laika pētījumiem. Pērn Oksfordas Universitātes izdevniecībā iznāca pirmā Unas Bergmanes grāmata “Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union” (“Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums”).
“Grāmata ir par trīsstūrveida attiecībām, kādas izveidojās 1980. gadu beigās starp Baltijas valstu neatkarības kustībām, Maskavu un Vašingtonu,” stāsta tās autore. Pētījums balstīts līdz šim nepublicētos ārvalstu arhīvu materiālos un intervijās ar tā laika politiķiem, diplomātiem, sniedzot unikālu ieskatu, kādu lomu Baltijas valstu neatkarības jautājums spēlēja ASV un Padomju Savienības attiecībās PSRS sabrukuma priekšvakarā.
“Esmu priecīga un pateicīga par mana darba novērtējumu. Vienlaikus es jūtu raizes par vēstures kā zinātnes nozares nākotni Latvijā,” saņemot balvu, uzsvēra Una Bergmane. “Pagājušajā gadā mana kolēģe Ineta Lipša no gada vēsturnieka titula atteicās, norādot, ka nevēlas “turpināt uzturēt to ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni”. Šādu ilūziju nevēlos uzturēt arī es. Tā kā studēju un strādāju ārpus Latvijas, neesmu nedz pieteikusies pētniecības finansējumam Latvijā, nedz arī tādu saņēmusi. Taču man šķiet būtiski uzdot jautājumus:
Vai maniem Latvijā strādājošajiem starptautisko attiecību vēsturē ieinteresētajiem kolēģiem būtu iespējams veikt pētījumu, kurš prasa vairāku gadu ilgu darbu ārzemju arhīvos?
Vai ko tādu varētu veikt Latvijā studējošie vēstures doktoranti?
Vai viņiem ir pieejams finansējums, lai nodarbotos ar pilna laika pētniecību?
Vai viņiem ir iespēja nodarboties ar pētniecību arhīvos ārpus Latvijas?
Vai studējot doktorantūrā Latvijā ir iespējams uzrakstīt doktora darbu, uz kura pamata veidotu manuskriptu vēlētos publicēt kāda no lielajām Eiropas un ASV akadēmiskajām izdevniecībām?”
“Tas, ko es zinu un dzirdu par situāciju vēstures nozarē Latvijā, liek skaidri saprast, ka atbilde uz šiem jautājumiem ir “nē””, rezumē Una Bergmane. Viņa norāda: “Tas, ka Latvijas un Baltijas vēsture tiek un tiks pētīta ārpus Latvijas ir labi un apsveicami. Man prieks, ka šo pētījumu augļi interesē vēsturniekus un plašāku sabiedrību arī Latvijā. Taču mēs nedrīkstam nonākt līdz situācijai, kur kvalitatīva Latvijas vēstures pētniecība notiek tikai ārpus Latvijas.”
Unas Bergmanes paziņojuma pilns teksts ir pieejams šeit.
Foto: Reinis Riekstiņš.
Par balvu
Aptaujas un balvas “Gada vēsturnieks Latvijā” mērķis ir popularizēt vēsturi un pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas vēsturnieku devumam iepriekšējā gadā.
Laika gaitā šī aptauja ir kļuvusi par tradīciju, kas ļāvusi vienkāršā un efektīvā veidā iepazīstināt plašāku sabiedrību ar spilgtiem vēsturnieka aroda pārstāvjiem un viņu darbu. Līdz šim Gada vēsturnieka godu ieguvuši desmit izcili zinātnieki, vēstures pētnieki.
Par Gada vēsturnieku 2022. un 2021. gadā aptaujā tika izvēlēta Ineta Lipša (no atkārtotas nominācijas vēsturniece atteicās, publiskojot paziņojumu par traģisko situāciju vēstures zinātnē Latvijā). 2020. gadā par Gada vēsturnieku kļuva Andrejs Gusačenko, savukārt 2019. gadā atkārtoti – prof. Ēriks Jēkabsons (pirmo reizi – 2012. gadā), 2018. gadā Dr. hist. Uldis Neiburgs, 2017. gadā arheoloģe Elīna Guščika, 2016. gadā asoc. prof. Jānis Taurēns, 2015. gadā prof. Harijs Tumans, 2014. gadā Dr. hist. Gustavs Strenga, 2013. gadā prof. Aivars Stranga. Par pirmo gada vēsturnieku Latvijā 2011. gadā kļuva Dr. hist. Kaspars Zellis.
Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība ir dibināta 2007. gada 8. martā. Biedrības mērķi ir atbalstīt un popularizēt vēstures pētniecību un vēsturnieku interešu pārstāvniecība sabiedrībā.